Top 15 drausmīgas skaņas un to ietekme uz smadzenēm

📖 Lasīšanas laiks: 7 min un 51 sek

Skaņai var būt liela ietekme uz cilvēka psiholoģiju. No izdzīvošanas instinktiem, ko izraisa skaļi, satraucoši trokšņi, līdz smalkiem, bet satraucošiem toņiem, kas paaugstina trauksmes līmeni, noteiktām skaņām ir vēsa ietekme uz mūsu smadzenēm. Šajā rakstā mēs izpētīsim biedējošākās skaņas pasaulē, paskaidrojot, kāpēc tās izraisa tik intensīvas reakcijas, iedziļinoties skaņu frekvencēs, psiholoģijā un smadzeņu instinktīvajās reakcijās.

Tomēr vispirms aplūkosim visu šo šausminošo troksni psiholoģiskā perspektīvā.

Kino pieejas šausminošām skaņām

Šausmu kino skaņu dizains ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem baiļu un spriedzes izraisīšanai. Filmu veidotāji izmanto virkni paņēmienu, lai manipulētu ar skaņu, lai pastiprinātu emocionālo pieredzi. Zemas frekvences trokšņi, piemēram, dārdoņa vai dziļi drons, bieži tiek izmantoti, lai radītu nemiera sajūtu, pat ja skaņas avots nav uzreiz skaidrs. Šie zemfrekvences toņi ir tik tikko pamanāmi, taču tie izraisa fizisku sajūtu, kas pastiprina bailes un trauksmi. Šausmu filmu režisori arī bieži izmanto klusumu, ļaujot klusiem brīžiem radīt spriedzi, pirms pēkšņs, skaļš troksnis (izbiedēšana) šokē skatītājus.

Turklāt nelineāra skaņa — trokšņi, kas neatbilst paredzamiem modeļiem, piemēram, izkropļoti čuksti vai disonējoša mūzika — var dezorientēt skatītāju un izraisīt diskomfortu. Tādos klasikās kā The Shining un Psycho spiegojošas vijoles vai baismīgas toņu maiņas pastiprina emocionālo intensitāti, radot dzirdes stresu. Filmu veidotāji spēlē arī ar diētisku un nediētisku skaņu. Piemēram, varonis var dzirdēt čīkstošu grīdas dēli, kas ir diētisks (filmas pasaules daļa), taču šī skaņa var tikt pastiprināta vai izkropļota skatītāju pieredzei, padarot to satraucošu. Šausmu filmas paļaujas uz šo dzirdes signālu izmantošanu, lai citādi ikdienišķas skaņas pārvērstu baiļu instrumentos, iegremdējot skatītāju filmas atmosfērā.

Kāpēc cilvēkiem patīk skatīties šausmu filmas

Neskatoties uz to, ka šausmu filmas izraisa bailes un satraukumu, tās piesaista daudzus cilvēkus. Psiholoģiski šausmu skatīšanās ļauj indivīdiem izjust bailes kontrolētā vidē. Šī kontroles sajūta ir kritiska, jo smadzenes zina, ka bailes ir simulētas, un var droši izpētīt intensīvas emocijas bez reālām briesmām. Amigdala, kas ir atbildīga par baiļu apstrādi, kļūst ļoti aktīva šausmu ainu laikā, izdalot adrenalīnu un endorfīnus, tās pašas ķīmiskās vielas, kas saistītas ar cīņu vai bēgt reakciju. Šis adrenalīna pieplūdums nodrošina aizrautību, kas dažiem cilvēkiem šķiet uzmundrinošs. Ķermenis ražo arī dopamīnu, radot smadzenēm atalgojošu sajūtu, kad draudi (šajā gadījumā šausmu filma) ir beigušies.

Turklāt šausmu filmas sniedz skatītājiem iespēju netieši stāties pretī savām bažām. Daži psihologi norāda, ka šausmu filmas piedāvā emocionālas katarses veidu, ļaujot cilvēkiem metaforiskā nozīmē apstrādāt dziļi iesakņojušās bailes vai sabiedrības problēmas. Piemēram, zombiju filma var atspoguļot bailes no pandēmijas vai sabiedrības sabrukuma. Citi bauda šausmas, jo tās darbojas kā “drošs bieds”, kur indivīdi var sasaistīties ar kopīgu baiļu pieredzi, stiprinot sociālos sakarus. Paradoksāli, bet skatoties kaut ko biedējošu grupas vidē, tas faktiski var veicināt drošības un kopienas sajūtu. Emocionālas atbrīvošanās, aizraušanās meklējumu un sociālās saiknes kombinācija izskaidro, kāpēc šausmu filmām ir uzticīga fanu bāze, neskatoties uz to, ka tās bieži vien ir biedējošs.

Un, ja jūs uzdrošināties turpināt, turpināsim ar diagrammu. Šeit ir 15 visbiedējošākās skaņas.

1. Bēdu kliedzieni

Kliedzieni — gan no cilvēka, gan dzīvnieka — ir vispārēji biedējoši.Tie izraisa tūlītēju cīņas vai bēgšanas reakciju, jo smadzenes saista kliedzienus ar briesmām vai ciešanām. Iemesls, kāpēc kliedzieni ir tik satraucoši, ir to īpašajā frekvenču diapazonā (no 30 līdz 150 Hz) un rupjās, neparedzamajās modulācijās, kas padara tos satraucošus. Evolucionāli mēs esam gatavi reaģēt uz šīm augstajām, caururbjošajām skaņām, jo ​​tās var liecināt par tūlītēju apdraudējumu.

Ietekme uz smadzenēm: Kad mēs dzirdam kliedzienu, mūsu amigdala — smadzeņu baiļu apstrādes centrs — iedegas, izraisot adrenalīna un kortizola pieplūdumu. Šī ātrā reakcija sagatavo ķermeni vai nu izvairīties no situācijas, vai arī stāties pretī briesmām.

2. Čīkstošas ​​durvis vai grīdas

Lēna, apzināta durvju vai grīdas dēļa čīkstēšana ir sinonīms spriedzei un bailēm šausmu filmās. Šīs skaņas bieži ir biedējošas, jo tās ir zemas frekvences, nestrukturēti trokšņi, kurus mūsu smadzenes cenšas paredzēt. Čīkstošu skaņu neparedzamība rada priekšnojautas, jo mēs šos trokšņus saistām ar kaut ko viltīgu vai draudīgu, kas slēpjas tuvumā.

Ietekme uz smadzenēm: Zemas frekvences skaņas aktivizē smadzeņu baiļu ķēdes, īpaši subkortikālajos reģionos, liekot mums justies neomulīgi. Mūsu smadzenes čīkstēšanu interpretē kā iespējamu zīmi, ka kaut kas vai kāds zagšus pārvietojas, paaugstinot mūsu izpratni par vidi.

3. Čuksti tumsā

Čuksti, īpaši tumšā vai nepazīstamā vidē, var būt dziļi satraucoši. Čukstinātas skaņas bieži vien rada slepenību vai nezināmu klātbūtni, un tās parasti tiek pastiprinātas klusā vidē. Mīkstā skaļuma dēļ čuksti liek mums vairāk koncentrēties uz skaņu, liekot mums vairāk apzināties savu ievainojamību.

Ietekme uz smadzenēm: Čukstēšana aktivizē dzirdes garozu un iesaista smadzeņu spoguļneironu sistēmu, kas liek mums instinktīvi mēģināt saprast vēstījumu. Čukstu neskaidrība kopā ar to tuvumu mūsu ausīm rada tuvības sajūtu, kas var šķist draudīga.

4. Infraskaņas frekvences

Infraskaņu — skaņas viļņus, kuru frekvence ir mazāka par 20 Hz — nevar dzirdēt, taču ķermenis to var sajust. Šīs zemfrekvences skaņas bieži vien ir saistītas ar dabas katastrofām, piemēram, zemestrīcēm vai vulkāna izvirdumiem, un ir saistītas ar baiļu sajūtu. Ir zināms, ka infraskaņa dažos gadījumos izraisa sliktu dūšu, nemieru un pat halucinācijas.

Ietekme uz smadzenēm: Infraskaņas viļņi var rezonēt ar cilvēka ķermeņa daļām, tostarp acīm un iekšējiem orgāniem, kas var izskaidrot, kāpēc cilvēki ziņo par šausmu vai paranormālu pieredzi, saskaroties ar tiem. Smadzenes var interpretēt šīs sajūtas kā briesmu zīmi, lai gan mēs apzināti nedzirdam skaņu.

5. Pēkšņi skaļi sitieni vai sprādzieni

Pēkšņas, skaļas skaņas, piemēram, sitieni vai sprādzieni, ir radītas, lai mūs pārsteigtu. Šie trokšņi iedarbina smadzeņu izdzīvošanas mehānismus, jo pēkšņas skaņas līmeņa izmaiņas bieži vien ir saistītas ar tūlītējiem draudiem. Tāpēc šausmu filmās efektīvi tiek izmantotas lēkmes: tās izmanto mūsu smadzeņu tieksmi ātri reaģēt uz pēkšņiem trokšņiem.

Ietekme uz smadzenēm: sitienu skaļums un negaidītums aktivizē simpātisko nervu sistēmu, izraisot adrenalīna pieplūdumu. Ķermenis gatavojas cīņai vai lidojumam milisekundēs, padarot šīs skaņas gan fiziski, gan garīgi satraucošas.

6. Elektrisko ierīču troksnis (elektromagnētiskais troksnis)

Zema, nepārtraukta dūkoņa, ko bieži rada elektriskās ierīces vai mašīnas, laika gaitā var likt cilvēkiem justies nemierīgiem.Šī skaņa bieži ir monotona un noturīga, tāpēc smadzenēm ir grūti to ignorēt. Daži zinātnieki uzskata, ka šāda veida troksnis izjauc smadzeņu dabiskos ritmus un var izraisīt nogurumu, trauksmi vai pat galvassāpes.

Ietekme uz smadzenēm: Pastāvīgas zemas frekvences skaņas var pārmērīgi stimulēt smadzeņu dzirdes sistēmu, radot maņu pārslodzes veidu. Nespēja aizbēgt no šīm frekvencēm var izraisīt diskomfortu un nemieru, veicinot vispārēju trauksmes sajūtu.

7. Dzīvnieku rūciens

Plēsoņa dziļais, rīstošais rēciens ir viena no primārākajām skaņām, kas cilvēkos var izraisīt bailes. Rūciens signalizē par agresiju vai nenovēršamām briesmām, un mūsu smadzenes instinktīvi reaģē, lai pasargātu mūs no iespējamiem draudiem. Rūkšanas zemās frekvences kopā ar raupjām, vibrējošām tekstūrām liek tiem izklausīties draudīgi.

Ietekme uz smadzenēm: Gurls stimulē amigdalu un atbrīvo stresa hormonus, piemēram, kortizolu un adrenalīnu. Šīs skaņas ir saistītas ar izdzīvošanas instinktiem, un mūsu tūlītējā reakcija ir aizbēgt vai sagatavoties sevi aizstāvēt.

8. Mazuļa raudāšana

Lai arī mazuļa raudāšana parasti nav saistīta ar šausmām, tā var izraisīt intensīvas emocionālas reakcijas. Raudāšana izraisa aprūpētāja instinktu, bet noteiktās situācijās, piemēram, ja tas ir noturīgs vai klusā, tumšā telpā, tas var radīt spriedzes vai bezpalīdzības sajūtu.

Ietekme uz smadzenēm: mazuļa raudāšana aktivizē smadzeņu limbisko sistēmu, īpaši priekšējo izolāciju, kas nodarbojas ar empātiju un emocionālām reakcijām. Ilgstoša šīs skaņas pakļaušana var izraisīt stresu un trauksmi, īpaši, ja raudas nevar mierināt.

9. Augsts-Pitched Atsauksmes vai Screeching

Atsauksmes vai kliedzošas skaņas, piemēram, no mikrofona, ir traucējošas to augstā toņa un nevienmērīguma dēļ. Šīs skaņas ietilpst frekvenču diapazonā, kas ir skarbs ausīm un smadzenēm grūti apstrādājams, padarot tās neērtas un pat sāpīgas.

Ietekme uz smadzenēm: Augstus trokšņus dzirdes garozā apstrādā kā trauksmes signālus, tāpēc tie var izraisīt fizisku diskomfortu un trauksmi. Smadzenes interpretē šīs skaņas kā asas vai kaitīgas, liekot aizsargreakcijai attālināties no avota.

10. Dārdojošs pērkons

Zemais, attālais pērkona dārdoņa bieži vien izraisa bailes, jo norāda uz vētras tuvošanos, kas var radīt briesmas. Pērkona dziļie, slīdošie skaņas viļņi, īpaši ilgstoši, var radīt tuvojošos posta sajūtu, jo tie norāda uz tāda spēka klātbūtni, ko cilvēks nevar kontrolēt.

Ietekme uz smadzenēm: Smadzenes saista pērkonu ar briesmām pagātnes pieredzes ar vētrām dēļ. Dziļie skaņas viļņi rezonē ar ķermeņa kodolu, kas var izraisīt neaizsargātības un primāro baiļu sajūtu pat tad, ja esam drošībā telpās.

11. Pēdi tukšā gaitenī

Lēnu, apzinātu soļu dzirdēšana tukšā gaitenī var būt viena no visvairāk satraucošajām pieredzēm, īpaši, ja skaņas avots nav zināms. Ritmiskais, bet neregulārais soļu modelis var izraisīt trauksmi, jo smadzenes mēģina noteikt, vai skaņa ir draugs vai ienaidnieks.

Ietekme uz smadzenēm: Pēdas izraisa pastiprinātu modrību un tūlītēju vēlmi atrast avotu. Ja skaņas avots ir neskaidrs, aktivizējas smadzeņu trauksmes centri, radot baiļu sajūtu.

12.Izkropļotas balsis

Izkropļotas balsis, izmantojot tehnoloģiju vai nedabiskus līdzekļus, īpaši satraucoši ietekmē cilvēkus. Tas ir tāpēc, ka smadzenes ir noregulētas, lai saprastu cilvēka runas modeļus, un, kad šie modeļi tiek mainīti vai traucēti, tas kļūst mulsinoši un satraucoši.

Ietekme uz smadzenēm: Izkropļotas balsis rada kognitīvu disonansi, kas apgrūtina smadzenēm cilvēka skaņas apstrādi. Šis apjukums izraisa nemiera sajūtu, jo smadzenes uztver izmainīto balsi kā nedabisku vai draudīgu.

13. Ķēdes klikšķ vai metāliskas skaņas

Ķēžu šķindoņu vai metāla vilkšanas skaņa bieži ir saistīta ar ieslodzījumu vai ieslodzījumu, kas izraisa dziļu baiļu sajūtu. Šīs skaņas bieži ir lēnas, metodiskas un smagas, pastiprinot to saistību ar cīņu vai briesmām.

Ietekme uz smadzenēm: Metāla klikšķēšana vai vilkšanas skaņas aktivizē smadzeņu asociācijas tīklus, savienojot skaņu ar iesprūšanas vai briesmu attēliem. To pastiprina važu kā ieslodzījuma simbolu kultūras attēlojums.

14. Statiskais troksnis (baltais troksnis)

Lai gan baltais troksnis nelielās devās var nomierināt, ilgstoša statiska vai šņācoša skaņu, piemēram, neregulētu radio vai televizora skaņu, iedarbība var izraisīt trauksmi vai diskomfortu. Nejaušība un modeļu trūkums padara to satraucošu smadzenēm.

Ietekme uz smadzenēm: Statiskajam troksnim trūkst ritma vai paredzamības, kas neļauj smadzenēm atslābināties. Šī skaņa var radīt garīgu nogurumu, jo smadzenes mēģina izprast troksni, laika gaitā izraisot trauksmi.

15. Sirdspukstu skaņas

Sirdspukstu skaņa, īpaši pastiprināta vai neregulāra, var kļūt arvien biedējošāka, ja to dzird ārpus konteksta. Šī skaņa atdarina ķermeņa iekšējo ritmu, bet, kad tā tiek pastiprināta vai izolēta, tā var radīt satraucošu atgādinājumu par mūsu neaizsargātību.

Ietekme uz smadzenēm: Neregulāras vai pastiprinātas sirdsdarbības dzirde var aktivizēt smadzeņu trauksmes centrus. Mēs zemapziņā esam noskaņoti uz mūsu pašu sirds ritmu, tāpēc, kad šis ritms tiek mainīts vai uzsvērts, tas izraisa paniku vai diskomfortu.

Papildu lasīšanas resursi:

• Braunds, Mārtins, Skaņas ainava: Mūsu skaņas vide un pasaules noskaņošana, 1993.

• Levitins, Daniels J., Tas ir jūsu smadzenes par mūziku: zinātne par cilvēka apsēstību, Penguin Books, 2006.

• Kumar, S., The Neural Bases of Averssive Auditory Stimuli, Oxford University Press, 2021.

• Šēfers, R. Marejs, Pasaules noskaņošana, Pensilvānijas Universitātes prese, 1977. gads.